Category: Ervins Labanovskis

Dzeltens- Kolumbijas zemju bagātība.

Njā! Tā iespējams ir viena no bagātākajām valstīm pasaulē ar vienu no mazākajiem IKP uz vienu iedzīvotāju. Iztikas minimumā viņiem – salsa, tropisks klimats, svaigi spiestas augļu sulas.


Zils – jūras pie Kolumbijas krastiem.

Zils un tirkizzili zaļš. Pats šajā krāsā esmu peldējis un bijis sajūsmā. Šī krāsa noteikti ir pelnījis vietu karoga drānā.


Sarkans – asinis izlietas par Kolumbijas brīvību.


Ainis lietas, to grāmatā lasīju. Visas par brīvību. Tikai katram tā brīvība sava. Valdībai sava, partizāniem džungļos sava, zvejniekam pie Karību jūras pavisam cita. Bet asinis visiem tomēr līdzīgas. Droši vien sarkanas. Asins līnija karogā.



* Salento. Zona Cafeteria. Ziemassvētku rotājums.

Manis te nav.

Es esmu malā, es esmu aiz spoguļa, aiz spoguļkameras.


Manis te nav.

Es esmu aizslēpies aiz baltas ādas, tīrām drēbēm un zilām acīm.


Manis  te nav.

Te ir dubļi, džungļu untumi, cilšu dienu skrejas.


Manis te nav.

Es tik’ garām pazibēju, uzzīmēju un ātri aizpeldēju.





* Brazīlijas Amazones ostas pilsētas Tanganikas laivu piestātne un tirgus

Dzidri, skanīgi  tīri.

Siltāki par sauli, veldzējošāki par lielas upes straumi.


Kaut kas tīrs un nevainīgi brīvs ir šajā nabagpuiku skaļā smejā!




* Kartagēnas piepilsētas zvejnieku ciematā

Debesīs esmu viens. Varbūt liktenis tāds…







*  Guatapē

Tumšā, graciozā, nezināmā mīla.

Apmiglotā, ideālā, neiepazītā mana atkarība.


Siluets bez sejas, krāsām. Iedomas ar skumjām lēnām.

Izsapņotā varbūtība- nepiedzīvotā un izdomātā mīla.




*Santamartas pludmale


 

 

Es Tevī nevilšos un nelikšu Tev vilties.

Es Tev piedošu un lūgšu piedošanu Tavu.

Es došu Tev un būšu gatavs ņemt no Tevis.

Es ticu sev un ticu Tev.


* Kartagēnas Spāņu nocietinājumu Bastionā




Līvijas Letīcijas Nitišas apdare


 

Man kādreiz bija sapnis. Tāds krāsains, rudens raibs. Tāds smaržīgs, pavasara reibonīgs un laisks. Pa koku zaru trepēm es uzkāpu līdz putnu ligzdām. Tur augšā bēniņos satiku es Tevi, tik vasarīgi smaidot, ka elpa nedaudz pieklusa. Mēs nebildām ne vārda un smējāmies kā divi prātu iemainījušie pret sajūtu mēru- pārmēru. Te čiekurus lejā metām, te atkal mākoņiem par lietu stāstījām. Tad pēkšņi lidot mācējām, kā putnu sugas brāļi. Pār upēm, koku smailēm mēs laidāmies uz baltu pieneņpūku pļavu, kur mierā mierīgā mēs atgūlāmies puķēs kā baltā ziemas laukā.




* Vaska palmu ieleja

Kāpēc man jāpaliek mājās, bet māsas vienas iet zivis ķert? Kāpēc man jāpaliek mājās, bet brāļiem atļauts džungļos tapīru tvarstīt?


Kāpēc….. pat suns nesargā māju un iet, kur tīk, kur jautrāk, kur skan cikādes un notiek vienreizējas lietas…


Vai es viens vainīgs, vai es vienīgais bērns, kas kļūdās ziņkārē uz jauno?

Njā pasaulē cita tāda puikas nav!



* Libertad ciemats, Džaguas indiāņu apmetne, Amazonas krastā, Kolumbija.

Tu man patīc! Aizved mani prom no džungļiem, basām kājām, putnu dziesmām. Aizved mani tur, kur lielas mūra mājas, tur, kur naktis gaišākas par dienām.


Patīc arvien vairāk. Ved takš’! Lai mani bezrūpība atstāj, līdz ar upes mitro gaisu. Aizved lielveikalu burzmā, lielpilsētas bezgalīgā tusā!


Dod man roku, ievelc laivā! Peldam prom no bērnības un šūpuļtīklu brāļiem. Prom no saknēm, debesīm un lietiem. Dosimies mēs tur, kur dzīvo tie, kas filmās. Dosimies pie bruģa, neona un limuzīniem baltiem.



* Džagvas indiāņu jaunieši. Vidēji 14- 15. gadu vecumā meitenes iziet pie vīra. Amazones krastos.

 

Āi… Āi… ĀĀĀĀĀ. Kcā, kcā! Kcauri lietus, cauri!


Kcā ārprāts! kcā augļi zemē…..

Koki tukši! …. dodamies uz citu pusi!


Āē uh uh uh




* Kapucīnpērtiķis Amazones džungļos