Kartagēnas logi

Ilgi domāju, kā aprakstīt to sajūtu. Toreiz Kolumbijā, Kartagēnā, vēlu vakarā. Tad, kad atceros bija silti. Jā, jā! Krekls mikls no sviedriem lipa. Gaisā šķita sabiezējis laiks. Debesīs bija vasarīgs pievakara zilums, bet ielās kvēlspuldžu lampu dzeltenums. Zvaigznēs nekādi nevarējām atrast Mazo lāci, tik zvaigžņoti raibs viss. Rezultātā uzdūrāmies dievkalpojumam uz zemes.


Nu toreiz, kad pastaigājāmies pa mazu māju ielām, dungojām bezrūpīgu dziesmu un lūkojāmies VIŅU dzīves pilnās sejās. Jā, jā! Tad, kad katrā logā, katrā atvērtajā ejā. Laipnas sejas, labas domas. Atceros tu toreiz smaidīji, es līdzi! Un vēl tu nodomāji – eh baigi labi, baigi labi!



* Kartagēna vakarā. Ielas atdzīvojas un māju logi un durvis tiek atvērtas garāmgājēju skatiem.

Leave a Reply