Sapnis


 

Man kādreiz bija sapnis. Tāds krāsains, rudens raibs. Tāds smaržīgs, pavasara reibonīgs un laisks. Pa koku zaru trepēm es uzkāpu līdz putnu ligzdām. Tur augšā bēniņos satiku es Tevi, tik vasarīgi smaidot, ka elpa nedaudz pieklusa. Mēs nebildām ne vārda un smējāmies kā divi prātu iemainījušie pret sajūtu mēru- pārmēru. Te čiekurus lejā metām, te atkal mākoņiem par lietu stāstījām. Tad pēkšņi lidot mācējām, kā putnu sugas brāļi. Pār upēm, koku smailēm mēs laidāmies uz baltu pieneņpūku pļavu, kur mierā mierīgā mēs atgūlāmies puķēs kā baltā ziemas laukā.




* Vaska palmu ieleja

Leave a Reply