Tagged: meitene

Manis te nav.

Es esmu malā, es esmu aiz spoguļa, aiz spoguļkameras.


Manis te nav.

Es esmu aizslēpies aiz baltas ādas, tīrām drēbēm un zilām acīm.


Manis  te nav.

Te ir dubļi, džungļu untumi, cilšu dienu skrejas.


Manis te nav.

Es tik’ garām pazibēju, uzzīmēju un ātri aizpeldēju.





* Brazīlijas Amazones ostas pilsētas Tanganikas laivu piestātne un tirgus

Tumšā, graciozā, nezināmā mīla.

Apmiglotā, ideālā, neiepazītā mana atkarība.


Siluets bez sejas, krāsām. Iedomas ar skumjām lēnām.

Izsapņotā varbūtība- nepiedzīvotā un izdomātā mīla.




*Santamartas pludmale

Tu man patīc! Aizved mani prom no džungļiem, basām kājām, putnu dziesmām. Aizved mani tur, kur lielas mūra mājas, tur, kur naktis gaišākas par dienām.


Patīc arvien vairāk. Ved takš’! Lai mani bezrūpība atstāj, līdz ar upes mitro gaisu. Aizved lielveikalu burzmā, lielpilsētas bezgalīgā tusā!


Dod man roku, ievelc laivā! Peldam prom no bērnības un šūpuļtīklu brāļiem. Prom no saknēm, debesīm un lietiem. Dosimies mēs tur, kur dzīvo tie, kas filmās. Dosimies pie bruģa, neona un limuzīniem baltiem.



* Džagvas indiāņu jaunieši. Vidēji 14- 15. gadu vecumā meitenes iziet pie vīra. Amazones krastos.

Viena klusa, romantiska, trausla, pieklājīga. Sevī domas vērpj un vērpj – izdomā gan to kas ir, gan to kā nav un nevar būt. Tā visu idealizē un pieprasa! Pieprasa, lai pasaule šiem ideāliem tic.


Tā otra mūžīgs dzinējs. Smejas pat par jokiem visai kusliem, sprēgā apkārt smaidus, kaisot dzīvesprieku, vieglu dzīves elpu. Viegli pieķeras un viegli aizmirst. Par visu bērna entuziasmā sajūsminās, bet neko līdz galam neiepazīst. Tā vairo smaidus, par to mēs viņu smīnot mīlam.


Tā trešā zina, ko grib, vismaz tā viņai šķiet. Ir mērķi, līdzekļi un pārējais mazsvarīgais. Tā nav nesliktalaba. Tā viena ir no mums. Tai bieži nākas skolā saņemt – ļoti labi. Bet tāpat kā pārējās, tā dzīvē nezin atbildes, kaut izliekas, ka zina.


Tās jaunas, nevainīgi naivas domās. Tās drīz būs sievietes, bet vēl ir tikai meitenes.




* Bogota.

Virpuļo, virpuļo, virpuļo baložu virpulis.

Piegriež ar spārniem, iegriež ar vēzieniem lēniem.


Virpuļo, virpuļo pelēkā jūra.

Kukurūza, kukurūza!! Tā ir mūsu mūza!


Virpuļo gaisā baložu gūzma.

Meitene jauna tos vanda un tramda.


Nav mums ne blatu, ne kaktu.

Mēs esam te pirmie,

Ar tukšu akciju katlu!





* Bogota, centrālais laukums.